Oskars II (zviedru: Oscar II; dzimis 1829. gada 21. janvārī, miris 1907. gada 8. decembrī) bija Zviedrijas karalis no 1872. gada līdz savai nāvei 1907. gadā un Norvēģijas karalis no 1872. gada līdz 1905. gadam, kad Norvēģija izstājās no ūnijas ar Zviedriju.

Kļuva par karali pēc sava brāļa Kārļa XV, kuram nebija vīriešu kārtas pēcnācēju, nāves 1872. gadā. Oskara II laikā notika Norvēģijas neatkarības atgūšana, kas formāli centrējās ap prasību pēc Norvēģijas ārlietu ministrijas. 1905. gadā Norvēģijas parlaments atcēla Oskaru II no troņa un par Norvēģijas karali kļuva Dānijas princis, Oskara II brāļameitas dēls Hokons VII. Oskara II laikā sākās Nobela prēmijas pasniegšana. Tā kā tolaik Zviedrija un Norvēģija ietilpa vienā valstī, mūsdienās Nobela miera prēmiju piešķir Oslo. Oskars II atbalstīja arktiskās ekspedīcijas. Pasaulē iemantoja autoritāti, tāpēc dažkārt viņu uzaicināja par šķīrējtiesnesi starptautiskos strīdos.

Vizīte Rīgā

1875. gada 9. jūlijā karalis Oskars II ieradās Rīgā un turpināja tālāko ceļu uz Maskavu un Pēterburgu.[1]

Atsauces

Ārējās saites