Latin

Etymology

Etymology tree
Proto-Indo-European *de
Proto-Indo-European *-h₁
Proto-Indo-European *déh₁
Proto-Italic *dē
Latin dē
Latin dē-
Proto-Indo-European *gʷeh₂-?
Proto-Indo-European *gʷem-
Proto-Indo-European *-yéti
Proto-Indo-European *gʷm̥yéti
Proto-Italic *gʷəniō
Latin veniō
Latin dēveniō

    From dē- (“from”) + veniō (“come”).

    Pronunciation

    Verb

    dēveniō (present infinitive dēvenīre, perfect active dēvēnī, supine dēventum); fourth conjugation

    1. to come down, descend; come from or to; arrive at (from somewhere), land at, reach
      • 29 BCE – 19 BCE, Vergilius, Aeneis 4.124-125:
        “[...] Spēluncam Dīdō dux et Troiānus eandem / dēvenient. [...].”
        “Dido, [in the] lead, and the Trojan [Aeneas] will arrive at the same cavern.”
        (Note: There is some ambiguity in whether to ascribe the “dux” role to Dido or Aeneas.)

    Conjugation

       Conjugation of dēveniō (fourth conjugation)
    indicative singular plural
    first second third first second third
    active present dēveniō dēvenīs dēvenit dēvenīmus dēvenītis dēveniunt
    imperfect dēveniēbam dēveniēbās dēveniēbat dēveniēbāmus dēveniēbātis dēveniēbant
    future dēveniam dēveniēs dēveniet dēveniēmus dēveniētis dēvenient
    perfect dēvēnī dēvēnistī dēvēnit dēvēnimus dēvēnistis dēvēnērunt,
    dēvēnēre
    pluperfect dēvēneram dēvēnerās dēvēnerat dēvēnerāmus dēvēnerātis dēvēnerant
    future perfect dēvēnerō dēvēneris dēvēnerit dēvēnerimus dēvēneritis dēvēnerint
    passive present dēvenior dēvenīris,
    dēvenīre     		dēvenītur dēvenīmur dēvenīminī dēveniuntur
    imperfect dēveniēbar dēveniēbāris,
    dēveniēbāre     		dēveniēbātur dēveniēbāmur dēveniēbāminī dēveniēbantur
    future dēveniar dēveniēris,
    dēveniēre     		dēveniētur dēveniēmur dēveniēminī dēvenientur
    perfect dēventus + present active indicative of sum
    pluperfect dēventus + imperfect active indicative of sum
    future perfect dēventus + future active indicative of sum
    subjunctive singular plural
    first second third first second third
    active present dēveniam dēveniās dēveniat dēveniāmus dēveniātis dēveniant
    imperfect dēvenīrem dēvenīrēs dēvenīret dēvenīrēmus dēvenīrētis dēvenīrent
    perfect dēvēnerim dēvēnerīs dēvēnerit dēvēnerīmus dēvēnerītis dēvēnerint
    pluperfect dēvēnissem dēvēnissēs dēvēnisset dēvēnissēmus dēvēnissētis dēvēnissent
    passive present dēveniar dēveniāris,
    dēveniāre     		dēveniātur dēveniāmur dēveniāminī dēveniantur
    imperfect dēvenīrer dēvenīrēris,
    dēvenīrēre     		dēvenīrētur dēvenīrēmur dēvenīrēminī dēvenīrentur
    perfect dēventus + present active subjunctive of sum
    pluperfect dēventus + imperfect active subjunctive of sum
    imperative singular plural
    first second third first second third
    active present — dēvenī — — dēvenīte —
    future — dēvenītō dēvenītō — dēvenītōte dēveniuntō
    passive present — dēvenīre — — dēvenīminī —
    future — dēvenītor dēvenītor — — dēveniuntor
    non-finite forms infinitive participle
    active passive active passive
    present dēvenīre dēvenīrī dēveniēns —
    future dēventūrum esse dēventum īrī dēventūrus dēveniendus,
    dēveniundus
    perfect dēvēnisse dēventum esse — dēventus
    future perfect — dēventum fore — —
    perfect potential dēventūrum fuisse — — —
    verbal nouns gerund supine
    genitive dative accusative ablative accusative ablative
    dēveniendī dēveniendō dēveniendum dēveniendō dēventum dēventū

    Descendants

    References

    • “devenio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
    • “devenio”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
    • “devenio”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
    source: https://en.wiktionary.org/wiki/devenio